Pirms nedaudz vairāk kā 10 gadiem es mācījos apmaiņas programmā Skotijā. Pirms tam biju iniciējis t.s. "plaģiātu skandālu" (https://ir.lv/2010/05/28/armands-leimanis-sajuta-ka-cina-ar-astonkaji/) un iespēja izrauties no sakaitētās vides šķita kā glābiņš.
Mana pirmā mānijas epizode piezagās man pašam to nemanot. Viss sākās ar miega traucējumiem — es gulēju arvien mazāk un mazāk, taču spēki neizsīka. Es mutuļoju no enerģijas, kļuvu hiperaktīvs, tviterī rakstīju tik daudz, ka manu kontu uz laiku nobloķēja par spamošanu. Es runāju ātri, apkārtējiem nesakarīgi, man bija grandiozas idejas par to, ka esmu "izredzēts". Esmu ateists, taču šķita, ka ar mani sācis runāt teju pats Dievs. Un es ļoti šķiedos ar naudu.
Ģimene uzreiz neredzēja pamatu uztraukumam, šķita, ka vienkārši esmu kļuvis dzīvespriecīgs. Šķiet, ka trauksmes zvani sāka skanēt brīdī, kad kādā live-stream nosaucu savas kredītkartes datus, sakot, "aidā jūriņā, pērciet, ko vēlaties"!
Ģimene un draugi sazvanījās un nolēma, ka ir nepieciešams rīkoties un tika izsaukta ātrā palīdzība. Mani aizveda uz psihiatrisko slimnīcu, kur tiku stacionēts. Nevienam nebija skaidrs, kas īsti ir noticis, ģimenei šķita, ka, iespējams, esmu ticis sazāļots. Ārsti mani ievietoja novērošanas palātā. Pēc aptuveni mēneša terapijas, mana pirmā mānija bija garām un sākās depresijas epizode. Man zuda viss dzīvesprieks, bija milzīgs kauns par to, kā biju rīkojies mānijas laikā un šķita, ka dzīvei jāliek punkts. Bija grūti.
Atgriežoties Latvijā, cīņa ar depresiju turpinājās. Es nespēju izkāpt no gultas un regulāras, uzmācīgas domas par pašnāvību. Tad, kādā negulētā naktī, smadzeņu ķīmija atkal sagriezās uz otru pusi un es sadūšojos pieteikties studijām jaunā augstskolā. Atgriešanās sociālajā dzīvē un zāļu terapija man palīdzēja pāris gadus noturēties virs ūdens, līdz atkal, kā tas mēdz notikt, piedzīvoju mānijas epizodi un tiku stacionēts Tvaika ielā.
Šis cikls — mānijas un depresijas epizodes man ir atkārtojušās viscaur dzīvei, un pēdējo reizi stacionējos vēl šogad, bet pateicoties izcilai ārstei (Jeļena Vrubļevska) manu slimību menedžēt ir kļuvis daudz vieglāk. Pirms pēdējās stacionēšanās reizes, noturējos teju trīs gadus bez jelkādiem slimības saasinājumiem. Pareizo zāļu atrašana prasīja gadus, taču man ir patiess prieks, ka šobrīd varu dzīvot kā normāls cilvēks.
Ja Tev ir kādi jautājumi par sadzīvošanu ar bipolārajiem traucējumiem, raksti un es priecāšos atbildēt!
